Kad bronza sāk runāt
Ir mazliet pāri diviem naktī. Ubudas ciematā iestājies klusums — motocikli apklusuši, suņi pie ceļa malām saritinājušies un aizmiguši. Un tad kaut kur starp palmu lapotņu siluetiem atskan trieciens pa bronzu. Vēl viens. Un vēl. Pēkšņi gaiss piepildās ar skaņu, kas, šķiet, plūst no visām debespusēm reizē.
Gamelāns — Bali tradicionālais perkusiju ansamblis — nav vienkārši mūzika. Tas ir rituāls. Bronzas metalofoni, gongi, cimbāles un ādas bungas rada skaņu, ko nevar sajaukt ar neko citu pasaulē. Katrs instruments ir noskaņots ar niecīgu atšķirību no sava pāra — tieši tāpēc gamelāna skaņa iegūst raksturīgo, vibrējošo mirdzumu un šķiet gandrīz dzīva.
UNESCO 2011. gadā atzina gamelānu par cilvēces nemateriālo kultūras mantojumu. Bet šeit, ciematā, tas nav mantojums. Tā ir šodiena. Katrai banjar — ciemata kopienai — ir savs ansamblis, un instrumenti pieder nevis vienam cilvēkam, bet visai kopienai.
Ziedojumi pirms pasaules mostas
Kad pirmais gaismas pavediens parādās pie apvāršņa, ciemata sievietes jau ir nomodā. Viņas sēž kopā un no palmu lapām, ziediem un rīsiem pin canang sari — nelielus ziedojumu groziņus, kas Bali rītam pieder tikpat ļoti kā saullēkts.
Canang sari tulkojumā nozīmē “skaistā būtība” — tā ir ikdienas pateicība dieviem. Katrā groziņā ziedi izkārtoti pēc debespusēm: balti uz austrumiem, sarkani uz dienvidiem, dzelteni uz rietumiem, zili vai zaļi uz ziemeļiem. Katrs virziens atbilst savam dievam — Išvaram, Brahmam, Mahadevam, Višnu.
Viena vienīga sieviete no rīta pagatavo pat piecdesmit līdz septiņdesmit šādu groziņu. Tos novieto pie tempļiem, māju durvīm, veikalu sliekšņiem, pat uz automašīnu paneļiem. Virs katra — vīraka kociņš. Baliniešu ticējums vēsta — kamēr vīraks kūp, ziedojuma būtība ceļo pie dieviem.
Ja esi kādreiz bijis Bali un pamanījis krāsainos groziņus uz ietves — tie bija canang sari. Un ja gadījies kādam uzkāpt virsū — nākamreiz labāk apej apkārt.
Hinduisms, kāda citur nav
Bali hinduisms nav Indijas hinduisms. Tas ir unikāls savienojums — indiešu hinduisma pamati, kas saplūduši ar senajām Bali animisma ticībām un budisma elementiem. Šīs tradīcijas aizsākumi meklējami 1. gadsimtā, kad indiešu un ķīniešu tirgotāji atveda uz salu savas reliģiskās paražas.
Bali ir vairāk par divdesmit tūkstošiem tempļu, un katrā ciematā ir vismaz trīs. Bet templis šeit nav ēka, ko apmeklē reizi nedēļā. Baliniešu pasaules uzskats — Tri Hita Karana — balstās uz harmoniju starp cilvēku, dabu un dievišķo. Garīgums nav nodalīts no ikdienas. Tas ir pati ikdiena.
Tāpēc arī ceremonijas notiek nepārtraukti. Katram templim ir savs odalan — gadadiena pēc divsimt desmit dienu Pavukon kalendāra. Ja salā ir vairāk par divdesmit tūkstošiem tempļu — rēķini pats, cik bieži kaut kur skan gamelāns un deg vīraks.
Nakts, kad visa sala apklust
Un tad reizi gadā notiek kaut kas neiespējams. Visa Bali apklust. Pilnībā. Uz divdesmit četrām stundām.
Nyepi — Klusuma diena — iezīmē baliniešu Jauno gadu. No pulksten sešiem rītā līdz sešiem nākamajā rītā nedrīkst iet ārā, nedrīkst ieslēgt gaismu, nedrīkst radīt skaņu. Pat lidosta ir slēgta. Tūristiem jāpaliek viesnīcā. Ciematu apsardzes patruļas — pecalang — uzrauga, lai klusumu ievērotu.
Bet vakars pirms Nyepi ir pilnīgs pretstats. Ielās iznes ogoh-ogoh — milzīgas dēmonu skulptūras, ko ciematu jaunieši nedēļām ilgi būvē no papjēmašē un bambusa. Tās var sasniegt sešu metru augstumu. Gamelāna pavadījumā skulptūras dejo pa ielām, krustojumos tās griež pretēji pulksteņrādītāja virzienam un visbeidzot sadedzina.
Ideja ir vienkārša un eleganta: dēmonus pievilina ar troksni un krāšņumu, un tad — klusums. Ļaunie gari ierodas un atrod tukšu salu. Neviens nekustas. Neviena gaisma. Viņi aiziet.
Nākamajā rītā — Ngembak Geni — sala atdzimst. Ģimenes sanāk kopā, lūdz piedošanu cita citai un sāk jauno gadu no tīras lapas.
Otra puse
Lielākā daļa tūristu Bali redz pludmales, rīsu terases, saullēktus pie Tanah Lot tempļa un kokteiļus Seminjakā. Tā ir viena Bali puse — un tā ir skaista.
Bet ir arī otra. Tā sākas tad, kad tu aizmiedz. Tā smaržo pēc vīraka un frangipani ziediem. Tā skan bronzā. Un tā rit savu gaitu jau tūkstošiem gadu — neatkarīgi no tā, vai kāds no malas to vēro.
Ja gribi to ieraudzīt, dodies uz Ubudu vai mazajiem ciematiem salas iekšienē. Nevis pēc Instagram kadra, bet pēc tā, ko nevar iemūžināt fotogrāfijā — pēc sajūtas, ka esi nonācis vietā, kur garīgums nav atrakcija, bet pats dzīves ritms.